Aktierim – režisoram Kārlim Valdmanim – 95

„Mākslinieka dvēselei vajadzīgi spārni, kas ceļ to pretī saulei.

jo cildenāks mērķis, stingrāka griba, jo lielāka darba mīlestība,

jo šis lidojums skaistāks un mērķtiecīgāks”

/Režisore Venta Vecumniece/

Aktieris un režisors Kārlis Valdmanis

Aktieris un režisors Kārlis Valdmanis

Aktieris dzimis 1919.gada 17.janvārī Talsos. 1927.gadā vecāki pārcēlās uz dzīvi Ventspilī, kur  sākās Kārļa skolas gaitas.

1934.gadā viņš nospēlēja savas pirmās lomas Ventspils Latviešu teātrī.

1936.gadā Kārlis Valdmanis pārcēlās uz Rīgu un iestājās Latviešu aktieru arodbiedrības Teātra skolā.

Dailes teātrī aktieris sāka stradāt 1938.gadā.

Ar nesavtīgu atdevi mākslai un atbildību pret katru skatuves uzdevumu realizējās Kārļa Valdmaņa varoņlomu būtība – Romeo, Krustiņš, Kriss A.Millera drāmā „Džo Kellers un viņa dēli”, Uldis( „Pūt ,vējiņi”). Jauneklīgi tīrs, pat spēku dzesēdams, atklājas viņa Uldis. Skanīgā balss, staltais laivinieka stāvs tīkami kontrastēja ar Baibiņas maigo trauslumu. Šis „Pūt, vējiņi” iestudējums ar savu gaišo, liegi kvēlo skanējumu uz ilgiem laikiem kļuva par paraugu, ar kuru tika salīdzināti visi nākošie šīs lugas uzvedumi. (Inscenētājs Ed.Smiļģis, režisores Felicita Ertnere un Marga Tetere).

1945.g fotogrāfija izrādei "Pūt vējiņi"

1945.g fotogrāfija izrādei “Pūt vējiņi”

Cieņa un pateicība Kārlim Valdmanim par ieguldījumu latviešu teātra labāko tradīciju veidošanā, daudzu neaizmirstamu skatuves tēlu radīšanā. Aktieris sajuta režisora – inscenātāja Eduarda Smiļģa fantastisko domu lidojumu, viņa filozofisko vispārinājumu vērienīgumu, viņa iejūtīgumu.

Teātrī bija aizritējuši 35 darba gadi ar 50 lomām pie režisoriem Ed.Smiļģa, F.Ertneres, M.Tetetres, V.Vecumnieces. Kāļa Valdmaņa teicamās muzikālās dotības tika izmantotas daudzos Dailes teātra iestudējumos.

Pēc aiziešanas no Dailes teātra 70.gadu sākumā mākslinieks kopīgi ar dzīvesbiedri Margu Teteri veltīja sevi amatiermākslas izkopšanai Latvijā. Kļuvuši par iksķiliešiem, abi mākslinieki uzsāka aktīvu darbību Ikšķiles amatierteātrī. Skatītāju vērtējumam tika nodoti vairāk kā 30 iestudējumi (1960. – 1991.)

Ar sapratni un mīlestību tika radītas izrādes – Aspazijas „Vaidelote”, Sk.Bērziņas „Zaudētie gadi”, O.Andžānes „Brīnumdakterītis”, V.Lāča „Bāka uz salas”, A.Alunāna „Seši mazi bundzinieki”, V.Zorina „Varšavas melodijas”.

Paralēli režijas darbam Kārlis Valdmanis Ikšķiles amatierteātrī spēlēja dažādas lomas – Krīvu „Vaidelotē”, Ābramu „Trīnes grēkos”, Tēvu „Jūras dziesmā”, Trešo R.Paula, J.Petera „Ugunssargā”, piedalījās visos Saulgriežu cikla uzvedumos.

1986.gadā Ikšķiles amatierteātris ieguva nosaukumu „Muzikāli – dramatiskais Tautas ansamblis”.

Aktieris bija arī viens no Ikšķiles brīvdabas estrādes cēlājiem  1981.gadā.

kā Ikšķiles brīvdabas estrādes cēlājs 1981.gadā

kā Ikšķiles brīvdabas estrādes cēlājs 1981.gadā

No 1965. – 1968. Kārlis Valdmanis bija režisors Ogres kultūras namā, kur iestudēja K.Goldoni „Viesnīcniece”, „Brīnumzālīte” M.Teteres dramatizējumā, Raiņa „Pūt, vējiņi” . Ar  M.Rihtera „Ziedi un tumsa” Margas Teteres – Valdmanes iestudējumā Ogres amatierteātris ieguva Tautas teātra nosaukumu.

Šodien Latvijā  mums pietrūkst Kārlis Valdmanis. 1993.gada 11.janvārī savu režisoru izvadījām pēdēja gaitā no kultūras nama uz Ikšķiles kapiem līdzās dzīvesbiedrei Margai Teterei – Valdmanei. Sirsnīgus atvadu vārdus teica Dailes teātra kolēģi Velta Krūze, Milda Klētniece un Harijs Liepiņš.

Silvija Ķeze

IkšķilesKultūras biedrība

(Izmantoti materiāli no „Latviešu Padomju teātra vēsture”

Izd.”Zinātne” 1973.)

Jāņa Kugas izstāde Ikšķiles Tautas namā

2.decembrī  Ikšķiles Tautas namā vērs durvis Jāņa Kugas izstāde.

Daugava pie Ikšķiles

Daugava pie Ikšķiles

Daudzas no šīm gleznām Ikšķilē būs redzamas pirmo reizi.

12.decembrī plkst. 17 00 visi mīļi aicināti uz profesora dzimšanas dienas kafiju kopā ar mākslas zinātnieci Edvardu Šmiti.

Izstāde apskatāma no 2.decembra plkst.17 00 līdz 13.decembrim.

Pirmdienās

Otrdienās       no 10 00 – 18 00

Trešdienās

Ceturtdienās  no 10 00 – 20 00

Piektdienās    no 9 00 – 12 00

 

Ikškiles kultūras biedrība pateicas par atbalstu Jāņa Kugas izstādes tapšanā Cēsu Vēstures un mākslas muzejam, Ikšķiles novada pašvaldībai un Ikšķiles Tautas nama vadītājai.

Jānis Kuga krāsu varā

Jānis Kuga krāsu varā

Altārglezna

Altārglezna

Jānis Kuga dzimis 1878.gada 12.decembrī Ikšķiles pagasta „Puriņos” . Trīs ziemas mācījies tuvējā „Ķēķa” pagastskolā. 1889. – 1890.mācību gadu viņš aizvadīja Ikšķiles draudzes skolā. 1905.gadā beidzis Štiglica zīmēšanas skolu Pēterburgā, kurā Jānis Kuga guva savu augstāko izglītību, mākslinieka grādu un ārzemju stipendiju diviem gadiem Parīzē. Studiju nolūkos apceļojis mākslas centrus Vācijā, Francijā, Itālijā, Spānijā, Anglijā, Beļģijā, Holandē. 1908.gadā Jānis Kuga sāka strādāt par zīmēšanas skolotāju Latvijas skolās, līdz 1922.gadā kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcas vadītāju. Kopš 1928. gada ir profesors. No 1934.gada līdz emigrācijai bijis Latvijas mākslas akadēmijas rektors. 1944.gadā mākslinieks emigrēja uz Vāciju.

Jāņa Kugas māja Ikšķilē

Jāņa Kugas māja Ikšķilē

Vai Jānim Kugam ienāca prātā, ka nāksies dzīvot trimdā turpat ceturksni gadsimta?

Eslingenā pie Nekāras.

Eslingenas kolonijā izveidojās teātris un mākslinieks ar visu enerģiju metās darbā. Kad telpa bija dabūta, tad vajadzēja sākt domāt par kostīmiem un dekorācijām. Kolonijas vadība piesķīra teātrim valkāšanai nederīgus apģērba gabalus. Teātra šūšanas darbnīcā tie pārvērtās neiedomājamos veidos un krāsās. Dekorāciju gleznošanai profesors iespēju atrada pats – izmantojot maisus, kuros bagātā Amerika sūtīja bēgļiem pārtiku. Ar krāsu pulveri un līmi izpalīdzēja bijušais fabrikants. Mākslinieciskā ansambļa pamatu sastādīja profesionāļi, Rīgas teātru ievērojami mākslinieki: Lilija Štengele, Irma Graudiņa, Ance Rozīte, Hermīne Koppe, Jānis Lejiņš, Kārlis Veics, Reinis Birzgalis, Augusts Mitrēvics, Valfrīds Streips un Jānis Neimanis.  Profesors, būdams teātra dekorātors, pazina un pārvaldīja visus stilus un tāpēc varēja iejusties un izteikties visos laikmetos un tautās. Vismīļāk viņš tomēr gādāja par latviešu autoru darbiem. Teātra repertuārā bija R.Blaumaņa „No saldenās pudeles”, „Skroderdienas Silmačos”, „Trīnes grēki”, M.Teteres dramatizētā Blaumaņa „Brīnumzālīte” , M.Zīverta „Minhauzena precības, „Cilvēks grib dzīvot”, Āksts”, Ķīnas vāze”, A. Eglīša „Galma gleznotājs”, A.Brigaderes „Kad sievas spēkojas”.  Tāpat kā kādreiz Rīgā, arī šeit profesors metās darbā bez atlikuma, ar visu sirdi un dvēseli.

Bostonā, ASV

Sākoties emigrācijai,teātra darbinieki lēmuši turēties kopā un mēģināt izceļot uz vienu zemi, vienu pilsētu, lai varētu atjaunot teātra darbību. Tā zeme bija Amerika.  1950.gada jūnijā profesors izbrauca uz Ņujorku un tad uz Bostonu. Profesoram bija dzīvoklis mājā, kurā dzīvoja režisors Jānis Lejiņš, rakstnieks Ilmārs Bastjānis (Krasts) ar kundzi, pie kuriem dzīvoja vijolnieks Andrejs Lindbergs. Vijoli profesors mīlēja visvairāk no visiem mūzikas instrumentiem. Pāri visām kompozīcijām profesors vērtēja Ludviga van Bethovena vijoļkoncertu Do-mažorā. Pēc glezniecības teātra mūzika nenoliedzami bija viena no profesora iemīļotākajām mākslām. Viņa sirds piederēja nopietnajai mūzikai.

Arī Bostonā profesors ne brīdi nepārtrauca gleznošanu. Strādājot pie firmas īpašnieka Alberta Sekstona, viņš gleznoja liela izmēra altārgleznas. Diemžēl sakarā ar firmas īpašnieka pāragro nāvi, profesora darba gaitas beidzās. Minimālu pensiju viņš bija izkalpojis un turpmāk gribēja nodoties  ainavu glezniecībai. Profesoram vajadzēja gleznot, lai dzīvotu, nevis dzīvot, lai gleznotu. Gleznošana viņam nebija darbs, kas jāstrādā, lai eksistētu, bet gan Dieva piešķirta privilēģija.

Profesors ļoti interesējās par visiem gleznotājiem un sevišķi par saviem bijušajiem audzēkņiem, arī nterese par sabiedriskajiem, politiskajiem un mākslas jautājumiem profesoram bija ļoti liela. Viņš nešaubīgi ticēja, ka latviešu tauta nezudīs, bet atgūs savu zaudēto brīvību. Ar dziļu saviļņojumu mākslinieks atcerējās Latvijas neatkarības pasludināšanu 1918.gada 18.novembrī . Šim vēsturiskajam notikumam Jānis Kuga gatavoja skatuves ietērpu – lielu Latvijas karogu.

Kopš profesora ierašanās Bostonā līdz 1968.gadam tur bija notikušas piecas viņa gleznu izstādes.

Pie Esslingenas Švābijā

Pie Esslingenas Švābijā

Muskokas upe Ontario

Muskokas upe Ontario

Neko profesors negleznoja no galvas, dzīvā daba vai tās studija varēja būt par paraugu.

Bostonā, kā jau lielā latviešu centrā, notika daudzas gleznu izstādes – gan vienpersonu, gan grupu. Kopējā ideja bija strādāt tajās mākslas tradīcijās, kuras viņi ņēmuši līdzi no savas Alma mater, no Latvijas Mākslas akadēmijas, no saviem skolotājiem. Viņu dvēseli bija veidojusi tās apkārtnes daba, kas savās nemirstīgās pārmaiņās ir likusi latvietim pārdzīvot gan līksmību, gan grūtsirdību, gan dievišķa skaistuma un varenības izjūtu.

Visplašāk atzīmēta bija profesora 85 gadu jubileja, ko rīkoja Amerikas latviešu teātra Bostonas ansamblis, Latvijas Mākslas akadēmijas korporācija „Dzintarzeme” un „Daugavas vanagu” apvienība Bostonā. Jubilejas priekšvakarā sākās telegrammu plūdi no visām pasaules malām, ieskaitot Austrāliju. Viņš bija izcila personība.

Trīsreiz gadā – pavasarī, vasarā un rudenī profesors brauca uz Kanādu, lai gleznotu studijas, jo turienes daba vairāk atgādināja Latviju. Studijas tika izmantotas kā materiāls lielāka izmēra gleznām.

Dūmu ezers Parry Sound apkārtnē Ontario

Dūmu ezers Parry Sound apkārtnē Ontario

Daugava pie Ķeguma

Daugava pie Ķeguma

Toronto dzīvoja viņa dēls Jānis un jaunākā meita Ilze. Pēdējā dzīves gadā mākslinieks pārcēlās pie saviem bērniem uz Kanādu.

Jānis Kuga savas dzīves gaitas beidza 1969.gada 24.novembrī Kanādā.   Apbedīts Toronto kapsētas latviešu nodalījumā.

Rita Pakalne

Ikšķiles Kultūras biedrība.

 

Materiāls sagatavots, izmantojot Alberta Brīvkalna gramatu „Krāsu varā”

Ikšķiles novadā atceras mākslinieku Ernestu Mangali.

Vienas no E. Mangaļa gleznas reprodukcija

Vienas no E. Mangaļa gleznas reprodukcija

2013.gada 11.oktobrī skaistā, saulainā pēcpusdienā, pieminot mākslinieka simtgadi, Ikšķiles Kultūras biedrība aicināja  novadniekus atkal tikties ar Ernesta Mangaļa darbiem.

Piemiņas brīdis. Pie Ernesta Mangaļa kapa.

Piemiņas brīdis. Pie Ernesta Mangaļa kapa.

Pirms izstādes atklāšanas tautas namā uz brīdi pulcējāmies mākslinieka piemiņas vietā Ikšķiles  kapos. Lapu zelta mirdzums saulainajā rudens dienā, vijoļmākslinieces Karlīnas Īvānes atskaņotās melodijas, ar rudens ziediem un sveču liesmiņām teiktais „paldies” tuvināja izstādes apmeklētājus mākslinieka darbos ietvertajai noskaņai.

Izstādes atklāšanā apmekletājus uzrunāja novda pašvaldības priekšsēdētājs Indulis Trapiņš un Kultūras un sporta pārvaldes vadītāja Dzintra Čudare. Gan pašvaldības pārstāvju, gan Kultūras biedrības valdes priekšsēdētājas Leldes Sāmites teiktajā izskanēja viena doma – ka stipra ir tā tauta, kas zin un godā savu pagātni un atceras savu vēsturi, un tāpat sava novada pagātnes apzināšana, novada vēsturē nozīmīgu cilvēku un notikumu pieminēšana padara mūs bagātākus un stiprina mūsu pašapziņu un sava novada mīlestību.

Ar mākslinieka dzīves svarīgākajiem notikumiem un radošo darbību izstādes apmeklētājus iepazīstināja mākslas vēsturniece Lija Karlova, kas savā stāstījumā īpaši uzsvēra faktu, ka lielākā daļa makslinieka radošās dzīves pagāja padomju totalitāriskā režīma gados, kad jebkurai radošai personībai bija īpaši grūti realizēt savas ieceres. Māksliniekam pilnīgi nepieņemams bija tai laikā uzspiestais sociālistiskais reālisms mākslā.

Savās atmiņās par mākslinieku dalījās vedekla Anita Mangale, māksliniece Dace Pelše, par viņa darbu nozīmīgumu savas pārdomas izteica Rita Pakalne.

Lelde Sāmite Ikšķiles Kultūras biedrības vārdā teica paldies par atbalstu šīs izstādes tapšanā mākslinieka ģimenei un īpaši Anitai Mangalei, izstādes veidotājiem Dacei Pelšei un Kalvim Megnim, jaunās Ikšķiles mūzikas un mākslas skolas vijoļklases pedagoģei Karlīnai Īvānei par emocionālo priekšnesumu un Ikšķiles novada pašvaldībai par atbalstu.

Ernestam Mangalim 100

IKŠĶILES KULTŪRAS BIEDRĪBA

„MĀKSLINIEKAM ERNESTAM MANGALIM – 100”

PIEMIŅAS IZSTĀDES ATKLĀŠANA 11. OKTOBRĪ PLKST. 17 00 IKŠĶILES TAUTAS NAMĀ

PLKST. 16 30 PIEMIŅAS BRĪDIS IKŠĶILES VECAJOS KAPOS

 

DSC_0582 90

IZSTĀDE APSKATĀMA:

PIRMDIEN – 10 00 – 18 00

OTRDIEN – 10 00 – 18 00

TREŠDIEN -  10 00 – 18 00

CETURTDIEN -  10 00 – 20 00

PIEKTDIEN  – 9 00 – 12 00

LĪDZ 25.OKTOBRIM

Ernests Mangalis (14.03.1913. – 31.07.1989.)

Ernests Mangalis dzimis 1913.gada 14.martā Jeru pagastā Valmieras apriņķī kā kalpa dēls.

1924.gadā vecāki pārcēlās dzīvot uz Rūjienu, kur Ernests sāka mācīties Rūjienas 1.pamatskolā, kuru beidza 1929.gadā. Slikto metriālo apstākļu dēļ nebija iespējams turpināt izglītību, tādēļ pēc skolas beigšanas ieradās Rīgā un sāka strādāt dažādus gadījuma darbus. Pēc kara dienesta strādāja kā krāsotājs un vakaros apmeklēja daiļkrāsotāja skolu, kuru beidza 1940.gadā.

1942.gadā iestājās Valsts Mākslas akadēmijā – glezniecības fakultātē, kuru pabeidza 1949.gadā. No 1953.gada strādāja kombinātā „Māksla” 30 gadus kā makslinieks noformētājs. Strādājis arī Maskavā.

1957.gadā makslinieks Ernests Mangalis sāka celt savrupmāju Ikšķilē. Mākslinieks piedalījies vairākās izstādēs Ikšķiles Tautas namā.

1989.gada jūlijā bija mākslinieka pēdējā izstāde Tautas namā. 30.jūlija vakarā mākslinieks piedalījās izstādes noslēguma pasākumā.

31.jūlijā pēc desmitiem no rīta mākslinieks izgāja no mājām ar vārdiem „Lūdzu, atnesiet gleznas no Tautas nama” un devās ceļā uz Maskavu pēc biļetēm, lai tālāk ceļotu uz Kanādu, paciemoties pie brāļa dēliem. Makslinieka dzīves ceļš pārtrūka pēkšņi, nenokļūstot tajā rītā līdz stacijai. Tas notika 1989.gada 31.jūlijā.