Šogad 5.martā skaistu dzīves jubileju atzīmēja māksliniece Dace Megne – Pelše, gleznotāja Antona Megņa un keramiķes Irēnas Megnes meita. Daces tēvam Antonam Megnim šogad apritētu 110.
Ikšķiles tautas namā Mākslas dienās no 30.aprīļa līdz 12.maijam būs skatāma mākslinieku ģimenes izstāde.
Reizē ar Megņu ģimeni godināsim gleznotāju un dekoratoru Ēriku Riņķi, kuram šogad arī 110.jubileja.
Atmiņas par mākslinieku Ēriku Riņķi
Māksliniece Džemma Skulme raksta –
Nereti 11.tramvajā sagadījāmies kopā ar mākslinieku Ēriku Riņķi. Mēs vienmēr parunājāmies. Tie bija pēckara gadi. Spriežot pēc mūžīgās mugursomas viņa plecos, šie gadi viņam bija garāki, kā dažam labam. Viņam bija prāva ģimene, bērni bija vēl mazi, apgādnieka rūpes nekad nebeidzās. Šīs sarunas tramvajā – tas ir pietiekami ilgs laiks, lai izrunātos gan par dzīvi, gan mākslu, gan – jau pēdējos gados, par nepadarīto. Pēdējā sarunā ar Ēriku Riņķi runājam par manu tēvu Oto Skulmi, viņam bija daudz ko stāstīt. Sarunājam, ka tiksimies, bet tikšanās vairs nenotika. Viņa rūpes ir izgaisušas līdz ar viņu.
Nākamā tikšanās man bija ar Ērika Riņķa gleznām, kuras dēls bija sakārtojis piemiņas izstādei. Te es Ēriku Riņķi ieraudzīju bez rūpēm, bez nastas, vieglu un nepiespiestu, spožu.
Kad Dailes teātrī dekorāciju darbnīcā darbā stājās Ēriks Riņķis, Tēvs ar sajūsmu viņu aprakstīja kā reti prasmīgu gleznotāju. Uzkāpjot pa dzelzs kāpnītēm dekorāciju darbnīcā tūdaļ ieraudzīju jauno gleznotāju, visā auguma, ļoti izteiksmīgiem vaibstiem, dekorāciju metu vienā rokā, otrā – ogli pagarinātājā, strādājot pie prospekta vai kāda cita dekorāciju gabala.
Aplūkojot meistara pēdējo gadu gleznas, atklājas līdz šim vēl neiepazītas kvalitātes. Prasmīgi, ļoti profesionāli izstrādātā, izkoptā kolorītā, gleznots bez jebkādas šaubīšanās, nekas neizdevies, nekas samocīts, ar labu izpratni, kādai jābūt gleznai.
Savā dzīves laikā Ēriks Riņķis maz tiecies pēc atzinības, nu šī atzinība nāk pati par sevi, tā ir vērtējums viņa dzīves darbam.
Džemma Skulme
„Ēriks Riņkis
Glezniecība, grafika scenogrāfija”
Darbu izstādes katalogs Rīga, 1982.
Keramiķe Irēna Megne
(08.02.1921.-05.11.2006.)
Māksliniece dzimusi 1921.gada 8.februārī Vecmīlgrāvī. Dzīvesbiedrs – gleznotājs Antons Megnis, meita Dace Pelše – māksliniece, pedagoģe, dēls Kalvis Megnis – mākslinieks, noformētājs.
Jau agri izvēlējusies keramiku par savu mākslinieciskās darbības formu. Beigusi Rīgas daiļamatniecības skolas Keramikas nodaļu.
Nemanot veidojās savs radošais rokraksts, īpatnējs stils. Māksliniece iemīlējusi šamotu ar tam raksturīgo šūnainību, reizēm to veiksmīgi papildinājusi ar sarkano mālu.
Darinājusi traukus, dekoratīvas flīzes, plāksnes, sienas šķīvjus, dārza keramikas priekšmetus. Irēnas Megnes veidotie darbi ir vienkāršības un pamatīguma caurausti, tie sasaucas ar Latvijas nesamāksloto dabu.
70.gados pirmās personālās izstādes notikušas Rīgā, Madonā, Kuldīgā, arī Ikšķilē.
Mūža nogalē nodarbojusies arī ar glezniecību, apguvusi akvareļa tehniku, kuru izmanto savos ziedu gleznojumos. Keramika kļuvusi gleznieciskāka. Izveidojusi skaistu dārzu – parku savā Ikšķiles mājā.
Mirusi 2006.gada 5.novembrī, guldīta Rīgas Meža kapu Mākslinieku Kalniņā
Mākslinieks Antons Megnis
(20.06.1907.-01.05.1982.)
Dzimis Aizputes apriņķa Alsungas pagastā. Beidzis Liepājas daiļamatniecības skolu (1925. – 1930.), Latvijas Mākslas akadēmijas Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcu (1931.-1940.) pie meistara Jāņa Kugas. Strādājis par pedagogu Kuldīgas, Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolās. Kombinātā „Māksla” strādāja kā interjerists, noformētājs.
Izstādēs piedalījies no 1933.gada, no 1951.gada ar monumentālās glezniecības darbiem. Mākslinieku savienības biedrs no 1951.-1953.gadam.
Gleznojis kompozīcijas ekspresīvi monumentālās formās, attēlojot lauku ikdienu.
Antona Megņa glezniecība ir piesātināta ar suitu vitālo spēku un krāsainību, triepiens nervozi sulīgs un spilgts.
Mākslinieks mums atstājis krietni lielu savu domu un atziņu pierakstu bagātību. Daudz rakstījis par mākslu un māksliniekiem, izteicis savas domas un uzskatus par dzīvi. Pats to visu apkopojis zem nosaukuma „Domu graudi”, lai palicēji varētu sajust viņa dvēseles spēku un nemiera pilno spītu. Antons Megnis vienmēr bija cīnītājs par taisnību.
Viens pats, bez meistaru palīdzības, 50. gados uzcēla māju Ikšķilē.
Mākslinieks savā dzīvē bija bezgala patiess, godīgs un atklāts, vispirms pats pret sevi. Viņa akvareļi ir krāsu viesulis, izvirdums un eksplozija, apliecinājums dabas varenībai un cilvēka lielumam dabā.
Mākslinieks miris 1982.gada 1.maijā, guldīts Rīgas Meža kapu Mākslinieku kalniņā.
Dace Megne – Pelše
Dzimusi 1947.gada 5.martā Rīgā. Vizuālās mākslas un klavierspēles skolotāja. Mācījusies Rīgas 49.vidusskolā, Rīgas 1.bērnu mūzikas skolā klavierspēli, Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā absolvē klavieru klasi un iegūst klavierskolotājas profesiju. Sāk strādāt Siguldas bērnu mūzikas skolā, tur bērnus māca 15 gadus.
1974.gadā iestājas Valsts Mākslas akadēmijā, kuru beidz 1980.gadā kā mākslinieks pedagogs ar glezniecības novirzienu. 1981.gadā sāk strādāt Rīgas 1.pedagoģiskajā skolā kā klavieru, estētikas, kultūras vēstures un vizuālās mākslas metodikas pasniedzēja.
Māksliniece glezno akvareļa un eļļas tehnikās, piedalās izstādēs Rīgā, Ikšķilē, Kuldīgā un citās Latvijas vietās. Tagad dzīvo tēva (Antona Megņa) un mātes (Irēnas Megnes) celtajā mājā Ikšķilē, kuru ir iecerējusi un jau izveidojusi par savu vecāku paveiktā darba muzeju, kas apskatāms visiem interesentiem.
Sirsnīgi sveicam mākslinieci skaistajā jubilejā.