Jānis Kuga krāsu varā

Jānis Kuga dzimis 1878.gada 12.decembrī Ikšķiles pagasta „Puriņos” . Trīs ziemas mācījies tuvējā „Ķēķa” pagastskolā. 1889. – 1890.mācību gadu viņš aizvadīja Ikšķiles draudzes skolā. 1905.gadā beidzis Štiglica zīmēšanas skolu Pēterburgā, kurā Jānis Kuga guva savu augstāko izglītību, mākslinieka grādu un ārzemju stipendiju diviem gadiem Parīzē. Studiju nolūkos apceļojis mākslas centrus Vācijā, Francijā, Itālijā, Spānijā, Anglijā, Beļģijā, Holandē. 1908.gadā Jānis Kuga sāka strādāt par zīmēšanas skolotāju Latvijas skolās, līdz 1922.gadā kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcas vadītāju. Kopš 1928. gada ir profesors. No 1934.gada līdz emigrācijai bijis Latvijas mākslas akadēmijas rektors. 1944.gadā mākslinieks emigrēja uz Vāciju.

Vai Jānim Kugam ienāca prātā, ka nāksies dzīvot trimdā turpat ceturksni gadsimta?

Eslingenā pie Nekāras.

Eslingenas kolonijā izveidojās teātris un mākslinieks ar visu enerģiju metās darbā. Kad telpa bija dabūta, tad vajadzēja sākt domāt par kostīmiem un dekorācijām. Kolonijas vadība piesķīra teātrim valkāšanai nederīgus apģērba gabalus. Teātra šūšanas darbnīcā tie pārvērtās neiedomājamos veidos un krāsās. Dekorāciju gleznošanai profesors iespēju atrada pats – izmantojot maisus, kuros bagātā Amerika sūtīja bēgļiem pārtiku. Ar krāsu pulveri un līmi izpalīdzēja bijušais fabrikants. Mākslinieciskā ansambļa pamatu sastādīja profesionāļi, Rīgas teātru ievērojami mākslinieki: Lilija Štengele, Irma Graudiņa, Ance Rozīte, Hermīne Koppe, Jānis Lejiņš, Kārlis Veics, Reinis Birzgalis, Augusts Mitrēvics, Valfrīds Streips un Jānis Neimanis.  Profesors, būdams teātra dekorātors, pazina un pārvaldīja visus stilus un tāpēc varēja iejusties un izteikties visos laikmetos un tautās. Vismīļāk viņš tomēr gādāja par latviešu autoru darbiem. Teātra repertuārā bija R.Blaumaņa „No saldenās pudeles”, „Skroderdienas Silmačos”, „Trīnes grēki”, M.Teteres dramatizētā Blaumaņa „Brīnumzālīte” , M.Zīverta „Minhauzena precības, „Cilvēks grib dzīvot”, Āksts”, Ķīnas vāze”, A. Eglīša „Galma gleznotājs”, A.Brigaderes „Kad sievas spēkojas”.  Tāpat kā kādreiz Rīgā, arī šeit profesors metās darbā bez atlikuma, ar visu sirdi un dvēseli.

Bostonā, ASV

Sākoties emigrācijai,teātra darbinieki lēmuši turēties kopā un mēģināt izceļot uz vienu zemi, vienu pilsētu, lai varētu atjaunot teātra darbību. Tā zeme bija Amerika.  1950.gada jūnijā profesors izbrauca uz Ņujorku un tad uz Bostonu. Profesoram bija dzīvoklis mājā, kurā dzīvoja režisors Jānis Lejiņš, rakstnieks Ilmārs Bastjānis (Krasts) ar kundzi, pie kuriem dzīvoja vijolnieks Andrejs Lindbergs. Vijoli profesors mīlēja visvairāk no visiem mūzikas instrumentiem. Pāri visām kompozīcijām profesors vērtēja Ludviga van Bethovena vijoļkoncertu Do-mažorā. Pēc glezniecības teātra mūzika nenoliedzami bija viena no profesora iemīļotākajām mākslām. Viņa sirds piederēja nopietnajai mūzikai.

Arī Bostonā profesors ne brīdi nepārtrauca gleznošanu. Strādājot pie firmas īpašnieka Alberta Sekstona, viņš gleznoja liela izmēra altārgleznas. Diemžēl sakarā ar firmas īpašnieka pāragro nāvi, profesora darba gaitas beidzās. Minimālu pensiju viņš bija izkalpojis un turpmāk gribēja nodoties  ainavu glezniecībai. Profesoram vajadzēja gleznot, lai dzīvotu, nevis dzīvot, lai gleznotu. Gleznošana viņam nebija darbs, kas jāstrādā, lai eksistētu, bet gan Dieva piešķirta privilēģija.

Profesors ļoti interesējās par visiem gleznotājiem un sevišķi par saviem bijušajiem audzēkņiem, arī nterese par sabiedriskajiem, politiskajiem un mākslas jautājumiem profesoram bija ļoti liela. Viņš nešaubīgi ticēja, ka latviešu tauta nezudīs, bet atgūs savu zaudēto brīvību. Ar dziļu saviļņojumu mākslinieks atcerējās Latvijas neatkarības pasludināšanu 1918.gada 18.novembrī . Šim vēsturiskajam notikumam Jānis Kuga gatavoja skatuves ietērpu – lielu Latvijas karogu.

Kopš profesora ierašanās Bostonā līdz 1968.gadam tur bija notikušas piecas viņa gleznu izstādes.

Neko profesors negleznoja no galvas, dzīvā daba vai tās studija varēja būt par paraugu.

Bostonā, kā jau lielā latviešu centrā, notika daudzas gleznu izstādes – gan vienpersonu, gan grupu. Kopējā ideja bija strādāt tajās mākslas tradīcijās, kuras viņi ņēmuši līdzi no savas Alma mater, no Latvijas Mākslas akadēmijas, no saviem skolotājiem. Viņu dvēseli bija veidojusi tās apkārtnes daba, kas savās nemirstīgās pārmaiņās ir likusi latvietim pārdzīvot gan līksmību, gan grūtsirdību, gan dievišķa skaistuma un varenības izjūtu.

Visplašāk atzīmēta bija profesora 85 gadu jubileja, ko rīkoja Amerikas latviešu teātra Bostonas ansamblis, Latvijas Mākslas akadēmijas korporācija „Dzintarzeme” un „Daugavas vanagu” apvienība Bostonā. Jubilejas priekšvakarā sākās telegrammu plūdi no visām pasaules malām, ieskaitot Austrāliju. Viņš bija izcila personība.

Trīsreiz gadā – pavasarī, vasarā un rudenī profesors brauca uz Kanādu, lai gleznotu studijas, jo turienes daba vairāk atgādināja Latviju. Studijas tika izmantotas kā materiāls lielāka izmēra gleznām.

Toronto dzīvoja viņa dēls Jānis un jaunākā meita Ilze. Pēdējā dzīves gadā mākslinieks pārcēlās pie saviem bērniem uz Kanādu.

Jānis Kuga savas dzīves gaitas beidza 1969.gada 24.novembrī Kanādā.   Apbedīts Toronto kapsētas latviešu nodalījumā.

Rita Pakalne

Ikšķiles Kultūras biedrība.

 

Materiāls sagatavots, izmantojot Alberta Brīvkalna gramatu „Krāsu varā”